Monthly Archives: July 2014

Skumjš sapnis

Šonakt sapņoju ka kāds tūrists no UK uz riteņa vaicāja ceļu. Kāds onka – sirms, garu bārdu teica ka viņš ir mans soul mate. Pavadīju tūristu personīgi līdz viņa mērķim, viņš pēc tam devās prom uz savu UK un tā es vairs nesatikos nekad ar viņu. Visu dienu jūtos skumja dēļ šī sapņa…

Advertisements

Jautājumi bez atbildēm

Ja esmu perfekta savā neperfektumā, kāpēc man jāmainās? Ja varu iegūt visu ko vēlos, kāpēc nevaru to iegūt, ja tas neatbilst manam dzives plānam vai citu cilvēku vēlmēm? Ja mīlestībā ir brīvība, kāpēc man jāmeklē kompromisi? Ja es, tā pat kā visi citi, esmu pilnīga, esmu mīlestība, kāpēc jūtos tik vientuļi? Kā iegūt brīvību, nepazaudējot to ko mīlu?

Princeses un karalienes

Cosmopolitan tipa padoms: meitenes, skatās kā vīrietis izturas pret savu māti – ja kā pret karalieni, tad pret jums kā pret princesi izturēsies.

Yep, sava daļa tiesas ir. Tikai jārēķinās ka vienmēr būsiet tikai princese, tas ir, otrā vietā aiz karalienes. Vai jums to vajag?

Mazāk vajag skatīties uz citiem un viņu attiecībām, vairāk ieklausīties sevī. Ja kopā ar vīrieti jūties labi, komfortabli, mīlēta, aprūpēta, neizjūtu spiedienu sevī mainīt ko vai vēlmi ko mainīt viņā, ja neizjūti vēlmi melot, piemelot, izlikties vai noklusēt – tad vīrietis ir īstais.
Bez tam, atceries, ka katrs ir īstais, pat ja attiecībās esi nelaimīga. Jo nelaimīgās attiecībās mācamies kādas attiecības vēlamies jeb nevēlamies un augam priekš sava īstā 🙂

Alkohols un es

Izdzēru šodien puspudeli alus. Ar alkoholu esmu uz Jūs jau gadus 4. Ļoti reti un mazos apjomos lietoju. Šodien gribējās, jo bija draņķīga diens. Alkohols kā sevis apmāns, kā knupīts mazam bērnam… tā vietā lai kādā pozitīvā veidā sev paceltu garstāvokli, iebridu dziļāk purvā. Jā, mazliet notrulinājās sāpes, bet… tā negribas atgriezties pie tās meitenes kas biju, kas slēpās aiz alkohola – tas draņķis gandrīz jebkuru pasākumu un cilvēku varēja pataisīt smieklīgāku un jaukāku. Pašapmāns 😦 Negribu tā vairs. Cilvēkus un notikumus gribu novērtēt patiesi – kā tas ir, nevis kā to rāda alkohols. Pietiek sev melot, vai ne?

Pati izdomāja, pati apvainojās

Pati izdomāja, pati apvainojās – tā mēdz teikt par sievietēm. Piekritīšu. Ar no tām… Bet ko teikt, ja tāds niķis piemīt vīrietim? Un vēl pēc tam demonstratīvi uzmet lūpu ar tekstu – tu esi tā kas mani pie tā noveda. Bet kā to izdarīju? Ne tā paskatījos, ne tā paklusēju… Grūti jums, nabaga vīrieši, ar mums…

Bet kāpēc tāda uzvedība piemīt vīrietim? Jo es tā vairs nedaru? Kādam tak jābūt kaprīzajai bārbijai attiecībās – ja ne es, tad viņš? Vai vienkārši man tādā veidā dzīve māca, lai es saprastu un vairs neatgrieztos pie tāda uzvedības modeļa?

Kāpēc viņš grib, lai es uzņemos atbildību par viņa slikto garstāvokli? Tā ir vieglāk? Ja izlādē visu uz mani tik ilgi, kamēr arī es kļustu pūcīga? Tad pilnīgi atslābst un nomierinās, jo ir sabojājis man momentu? Ko viņš darīs, kad sapratīs, ka vairs neesmu tā kas biju, ka esmu harmoniskāka un ka vairs nepadodos viņa “uzbrukumiem”? Ka pat ja izdosies sagraut manu iekšējo mieru, tas drīz būs atpakaļ. Ko tad? Mainīs savu uzvedības modeli vai aizies prom? Ja nebūs pretī kāds ar ko kašķēties – meklēs kādu ar ko kurināt nost savus un otra nervus? Vai pašam ar “pielips” miers? Vai otra cilvēka iekšējais miers liecina par vienaldzību?

Cilvēku savstarpējām attiecībām būtu jāliek starot, nevis ierauties sevī un klusībā izdegt…

Saule šodien gan brīnumaini nogurdinājusi…

Šodien bija brīnišķigs dienas iesākums, kas turpinājās līdz pat pēcpusdienai – saules nogurdināts laiks draugu lokā. Pat domāt gudras domas negribās. Ir pagājusi viena, mana superīgākā atvaļinājuma nedēļa un es beidzot jūtos nosauļojusies.

Kāpēc vissuperīgākais atvaļinājums? Jo pirmo reizi daudzu gadu laikā man uz visu ir liels, mīksts vienalga 🙂 Vienkārši baudu laiku, neiespringstot uz neko. Vienīgais kam ieplānoju laiku ir ēsts gatavošanai un bērna pusdienas laika čuča. Pārējā laikā daram to ko gribās. Nekādu obligāto ciemošanos, iešanu uz jūru, ceļojumu vai vēl nez kā cita ko citu uzskata par atvaļinājumam piedienīgu. Ir vienkārš relax. Protams, par labu nāk fakts ka esam divatā ar bērnu un nav ar nevienu citu jārēķinās. Ir tik labi būt ar sevi un darīt to, ko pašiem gribās. Neizjust īstu vai izdomātu spiedienu no malas par to kas man būtu vai nebūtu jādara. Tā ir iekšējā brīvība. Samīļoju to un turu cieņā. Ir patīkami just, ka nekam nav robežu. Ej, dari, dzīvo… pat ikdienas pienākumi nešķiet vairs pienākumi.

Un, ak jā, šodien ēdu pirmo šīgada (man) arbūzu – ideāla svaiguma un salduma kombinācija 🙂