Monthly Archives: August 2014

Spert soli pretī sava mērķa sasniegšanai

Bija (ir vēljoprojām) mans viens mērķis. Nu pats no sevis nekas nenotika – lūdzu Augstākajiem spēkiem palīdzību, bet nekas nenotika. Tad nolēmu spert soli. Spēru soli pretī mērķa piepildījumam, lūdzot Augstākos spēkus palīdzēt, lai mērķi sasniegtu. Es spēru soli, bet nekas tā arī nenotika. Jo izrādās, ka ne visu vari iegūt ko vēlies. Visam savs laiks. Tu vari spert kaut miljons soļus mērķim pretī, bet tā pat neiegūsi kāroto, ja tam nebūs pienācis laiks.

Tad kādi varianti pastāv? Ja negribi vilties vai cīnīties ar vējdzirnavām, jāgrib tikai tas, kas jau ir ieplānots, nolemts?

Godīgi sakot, mazās lietās visu ir iespējams sasniegt, piemēram, palūdzot vietu stāvvietā. Gandrīz vienmēr dabūnu tieši to vietu kuru gribēju. Bet lielās lietās? Vēlies cik gribi, bet tā pat neko nevari ietekmēt? Vai tiešām vienīgais ko spējam ietekmēt ir virziens uz kuru ejam un to, kā pret katru momentu izturamies?

Piemēram, ja turēšu sevī pozitīvas domas, emocijas un vēlmes, tad cerams ka aiziešu pa tādu ceļu, kur pēc gadiem varēšu secināt, ka viss kopumā ir ok? Bet ja dzīvošu cilvēka parastā dzīvi ar visu negatīvo burkšķēšanu utt, tad pēc gadiem nekas labāks nebūs noticis?

Vai vispār vajag ko vēlēties un gribēt? Vai vienk jādzīvo – ar pozitīvu domu galvā un mīlestību sirdī? Un atnāks tas kam jāatnāk? Bet ja nu neatnāk? piemēram, daudzi vēlas attiecības ar savu ideālo pusīti. Ko viņiem darīt? Nodzīvot visu mūžu ar pozitīvo domu galvā un mīlestību sirdī, bet – varbūt nav lemts nemaz satikt to īsto? Vai arī darīt 101 lietas, iet miljons soļus pretī savam mērķim un vienalga viņu nesatikt? Jo kāds ir izlēmis, ka konkrētam cilvēkam šīs dzīves pieredzei to nemaz nevajag?

Kāda jēga sevi mocīt un kaut ko gribēt? Ja tā pat neko nevari ietekmēt? Tikai cerēt? Saka jau ka esot arī jātic, ka esi pelnījis to lietu utt. bet cik ilgi cerēsi, ticēsi? Dienu, nedēļu, mēnesi? Gadus? 10 gadus? Tās ir mocības. Mocības ir ne tikai ja notiek, kas negatīvs. Mocības ir arī cerēt, gaidīt, bet nesagaidīt.

Ja cilvēks, ko vēlas, tiecas pēc tā, bet viņam to neizdosies iegūt, kāpēc kāds Sargeņģelis par to nepabrīdina? Sak, nav ko sevi te mocīt ar nepiepildāmām vēlmēm?

Mēs esam savas dzīves veidotāji… tiešām? Kur ir tā robeža, kur kaut ko veidojam paši un kur mums vairs nav teikšana?

Protams, ir patīkamām dzīvot pozitīvās domās, mīlestībā utt. bet vai nav tā, ka rezultātā nevis tu dzīvo labāku dzīvi, bet vienkārši pozitīvāk uztver to, kas ir?

Es uzsāku to, ko saucu par Eņģeļu ceļu, nu jau praktiski gandrīz gadu atpakaļ. Daudzi teica – sāksi pozitīvi domāt, atvērsi sirdi, prātu, celsi savas vibrācijas – esi gatava, ka no tavas dzīves daudz kas aizies, pazudīs – vienalga, vai cilvēki, vai darbs utt. bet… nekas, nu pilnīgi nekas nav mainījies pa šo laiku. Ir iegūtas pāris jaunas paziņas, bet nav iegūts neviens jauns draugs ar līdzīgām interesēm. Vecie draugi palikuši, darbs ir tas pats, viss ir tas pats. Skatos apkārt un neredzu neko kas būtu mainījies, izņemot mani. Mēģinu ko mainīt. Piemēram, iegūstot jaunus draugus. Neizdodas. Mēģinu izrevidēt savu draugu sastāvu, to cilvēku sastāvu ar kuriem kontaktējos – nekas nemainās. Pat nieka mājdzīvnieks neviens nav pienācis klāt 🙂 Vienīgais, kas mainījies, ka biežāk esmu kontaktējusi ar tiem, ar kuriem ir labas attiecības, nevis kā pirms tam – piespiedu kārtā ar tiem, ar kuriem sliktas attiecības. Nu, par to paldies 🙂 Bet tie, kuri ir negatīvie, toksiskie manā dzīvē, nekur nepazūd. Nav manos spēkos viņus izdzīt. Piemēram, darba kolēģis – ļoti patīk viņam runāt par negativām lietām, piem, politiku, sūdzēties par citiem cilvēkiem, darbu. Man tas vairs neinteresē, nevēlos par to runāt, bet par neko citu nevaru ievirzīt sarunu. Praktiski katru dienu nākas viņam pateikt, lai maina tēmu, bet vienmēr viņš atgriežas pie kaut kā negatīva, nosodoša, aprunājoša. Pārtraukt pilnībā attiecības nevaru, jo strādājam pie viena projekta. Mēģinu ierobežot sarunas cik varu, bet viņš vienalga atgriežas. Un parunāt ne tikai par darbu. Kāpēc?

Saka, ka man esot gaiša enerģija un es piesaistot tos, kam esot pieduļķotāka tā enerģija. Viņus piesaistot tā mana gaisma, bet tā vietā, lai paši attīrītos un kļūtu gaišāki kopā ar mani, viņi paliekot kur esot un tikai izmantojot manu gaismu. Katru dienu veicu reiki, katru dienu lūdzu aizsardzību, lai mans spēks neklejotu apkārt. Un katra diena sanāk kā tāda cīņa, kur mani visu laiku sūc nost. Kur ir Augstāko spēku palīdzība? O, ienāca prātā doma palūgt, lai erceņģels Michael ir visu laiku man blakus – katru dienu, katru minūti, katru sekundi un sargā mani, pat tad, ja viņam to nepalūdzu, es ar savu brīvo gribu izvēlos, lai ee Michael VIENMĒR ir man blakus, visos laika virzienos un VIENMĒR mani sargā no visa negatīvā. Lai pārcērt katru negatīvo saiti, kas kaut vai mēģina man piesieties. Un lūdzu, lai tādu pašu aizsardzību nodrošina manam bērnam – VIENMĒR un visos laika virzienos

Bet… vēljoprojām mēģinu izprast – kur sākas un beidzas mūsu iespējas ko mainīt. Jo visu ietekmējot tak likteņa līgumi, cilvēku brīvā griba, manas bailes vai nedrošība… Mēs visi esot perfekti savā neperfektumā. Bet tad kāpēc mums jābūt ideāliem, tiešām Dievam līdzīgiem, lai ko sasniegtu? Jo ja esam cilvēcīgi un nobīstamies, šaubamies utt. tad uzreiz enerģijas nomainās un jau attālinamies no sava mērķa.

Kur rast atbildes? Ja meklē internetā, tad tur jau visi gudri un saka, ka varot iegūt visu. Var jau būt, ka tad kad esi pilnībā atmodies, nemaz i negribi tādas lietas, kas tev nepienākas, nekalpo tavam augstākajam es un dzīves mērķim. Līdz ar to tiešām rodas sajūta, ka vari iegūt visu? Jo vēlies jau tikai to, ko var iegūt un ko vari izmainīt.

Advertisements

Gribēt ko vairāk vai palikt pie tà kas ir

Lai būtu laimīgs, jāmīl to kas tev jau ir, jābūt pateicīgam par to kas tev jau ir. Bet kā ir ar visu jauno? Ja pieņem to ka tev jau ir viss nepieciešamais, vai vajag tiekties pēc kā cita? Vairāk mīlestības, vairāk laimes… vai pieņemt ka viss ir pietiekoši? Ja jau tagad man viss pietiek, vai saņemšu ko vairāk? Vai paliks kā ir, jo es tak Visumam saku ka man viss ir pietiekošā apjomā…

Kas ir Tavs dzīves mērķis?

Vai Tu to zini? Kas ir tas, ko Tu gribētu darīt, sasniegt?

Jau kādu laiciņu par to domāju. Ir pagājuši vairāki gadi, bet atbildes vēl nav. Tinu atmiņu atpakaļ uz bērnību, bet atceros tik ka visu laiku gribēju tikai spēlēties, smieties, sapņot… nekad savā mūžā neesmu gribējusi darīt ko konkrētu. Gadus 10 skrēju pakaļ materiālām vēlmēm – darbs, karjera, auto, dzīvoklis. Pa vidu – mobīlai vai vēl kāds sīkums. Tukšums. Dzīvot ar labām, skaistàm lietām ir patīkami, bet tas ir tukšums sevī.
Lai to piepildītu, piedzemdēju bērnu. Jā, daļa dzīves piepildīta, bet bērns aug, atdalās no manis. Jāmeklē kas cits.

Kas ir mans dzīves mērķis, ja negribu neko darīt? Gribu ik brīdi nodarboties tikai ar to, ko gribu. Gribu brīvību, smieklus, laimi, mieru… kā ar to lai nopelna dzīvošanai? Jo gribu dzīvot komfortā… Kur rast atbildi?