Monthly Archives: September 2014

Mīlestība

Mīlestība nekad nav “ar kādu”, tā ir tikai tevī pašā. Cilvēka Ego gan pieprasa kādu ar ko dalīties. Ego pieprasa lai būtu pretmīla, kaut neko tā pa lielam nedod. Ja ne Ego nepieciešamība uz atbildes reakciju, cilvēks varētu būt vienmēr Mīlestības pilns pret visiem. Ja cilvēks nealktu pēc fiziskās mīlestības apliecinājuma, varētu mīlēt citu cilvēku pat neesot kopā. Ārēji mīlestība ir apziņas un hormonu radīts dzinulis iekarot un būt kopā ar konkrētu personu. Bet patiesā mīlestība nāk no sirds dziļumiem un tai nav nepieciešami fiziski pieskārieni vai otra tuvums. Mēs kā dvēseles Mīlam, bet kā fiziskie ķermeņi Gribam otru cilvēku. Tāpēc, iespējams, attiecības nav mūža garumā jo Gribu ar laiku noplok, hormoni pamainās par labu kādam citam un izrādās ka Mīlestība nemaz nav bijusi. Tas Gribu tika uztverts kā Mīlestība. Gribu var pastāvēt bez Mīlestības? Bet vai Mīlestība var pastāvēt bez Gribu?

Advertisements

Laimīga jau tagad?

Katru dienu domāju, ka lai būtu laimīga ir jāizdara tas un tas, jānomaina tas cilvēks pret citu, dzīvnieks, māja, puķu pods, darbs, jābūt tādiem ienākumiem vai brīvajam laikam jābūt tā saorganizētam. Sūdzējos pret Gaismas spēkiem, ka GRIBU būt laimīga jau TAGAD, negribu gaidīt, kamēr būs tas Perfect timing un dzīve sakārtosies man par labu – būšu milošās un harmoniskās attiecībās, būšu izmetusi liekās mantas no mājām, būs man tas ideālais, meaningfull darbs ar nozīmīgajiem ienākumiem… Bet – vai tad tas kādreiz pienāks? Kur tad ir tā robeža, kur lūdz, tagad esmu laimīgs? Vai pie konkrēta cipara būšu apmierināta ar savu algu? Vai pie konkrētiem vīrieša parametriem būšu visu atlikušo mūžu laimīga? Diez vai. Jo naudas vienmēr ticamākais gribēsies vairāk. Ticamākais, ka neeksistē tādi par visiem 100% ideālie vīrieši, ar kuriem attiecības ir mūžīgā svētlaime.

Es JAU esmu laimīga. Mana dzīve jau TAGAD ir laimīga, harmoniska. Viss ir atkarīgs no tā kā uz to paraugos. Var jau būt, ka ir iespējama tāda dzīve, kur patiešām nav neviena problēmu mākonīša. Bet – vai esi gatavs nodzivot visu mūžu gaidot tādu dzīvi?  Jā, mana dzīve nav ideāla, bet tā ir ļoti laba, laimīga un ja pati ļaujos, tad arī harmoniska.

Reizēm gan šķiet, ka tā pozitīvā domāšana un attieksme ir tāda… mākslīgi radīta. Bet tas ir stāvoklis uz ko tiecos. Sākumā varbūt kaut vai mākslīgi radot to. Bet lai tas ieietu kā ieradums. Jā, ir brīži kad “noraujos” un “viss ir slikti”, bet kopumā man tas labi sanāk 🙂 Un daudz labas, brīnišķīgas lietas sāk notikt manā dzīvē. Paldies par to!

Saites starp mīļotajiem

Ja kādu mīli, to nevajag sev piesiet, jo ja otrs cilvēks tevi mīl, nav nepieciešamības viņu piesiet, jo tā pat nekur prom neies. Bet ja otrs cilvēks tevi nemīl, piesiet nevarēsi, jo pat ja fiziski sasaistīsi, savā dvēselē un sirdī cilvēks nekad nebūs kopā ar tevi.

Ir grūti palaist to, ko mīli. Ir grūti nekontrolēt otru. Ir grūti ļaut otram būt tādam kāds ir, nevis mēģināt viņu piekoriģēt pēc savām vēlmēm.

Vai vispār ir iespējams satikt kādu, kur viss 100% apmierina? Ir gan dvēseliska saskaņa, gan intīmā saskaņa, gan viens otram perfekti sader sadzīviskā ziņā? Kad nevis sieviete sarauc degunu un piespiež noklusēt, jo nez cik ilgi jau viņasprāt otrs nav salabojis skapīti. Vai arī vīrietis nošķobās, ja sieviete ne tā ēst uztaisījusi vai atkal kaitinošā frizūra uztaisīta?

Ir cilvēki ar dīvainībām, piemēram, tie, kas ļoti bieži mazgā rokas. Vai šie cilvēki var satikties tikai ar līdzīgiem?

Ja otrs jāpieņem tāds kā ir, vai sievietei jādzīvo kopā ar nesaimniecisku vīrieti? Jo mīl viņu? Bet ja īpaši nemotivēs vai nepierunās, vīrietis neko mājās nedarīs. Vai dodot otram brīvību būt tādam kāds tas ir, neierobežojam savu brīvību? Ja otrs mīl izmētāt savus sieriņus pa visu māju vai ēst gultā… sievietei jāignorē sieriņi vai pašai tie jāsavāc ja jau tā traucē? Kur ir robeža starp – katra cilvēka brīvību un nepieciešamību sadzīvot ar otra cilvēka brīvību?