Monthly Archives: December 2014

Vēstule Vecītim!

Mīļo Sala vecīt!

Ja esi un dzirdi mani, tad, lūdzu, atnes man šajos Ziemassvētkos harmoniju ģimenē, sirsnību un sirdssiltumu! Atver manu Sirdi un Prātu jaunai, pozitīvai pieredzei! Aiznes prom sāpes, rūpes un aizvainojumu! Lai mana māja, sirds, prāts un attiecības kļūtu tīras, svaigas un mirdzošas kā rīta saule! Lūdzu, dāvā man Mīlestību un Maigumu! Lai blakus būtu tikai tie ar kuriem ir harmonija un mīlestība! Lūdzu, nes Gaismu, Dziedināšanu un jaunu dzīvi! Lai Jaunais gads iestājas jau tagad un katrs mirklis ir laimīgāks par iepriekšējo!

Advertisements

Afirmācijas

1. Es pieņemu to, ko nespēju izmainīt un izmainu to, ko spēju izmainīt!

2. Mana diena ir svētīta, pilna brīnumu, patīkamu mirkļu, laimes, harmonijas un mīlestības!

3. Es koncentrējos uz to, kas ir svarīgs, pozitīvs un iedvesmojošs!

4. Es dzirdu savu sirdsbalsi ļoti skaidri un skaļi un man ir drosme, motivācija un spēks sekot tai!

5. Es esmu šeit un tagad!

6. Es jau šodien rīkojos! Jau šodien speru nozīmīgus soļus, lai sasniegtu savus mērķus!

7. Mana dzīve ir pozitīvisma, mīlestības, laimes, harmonijas, miera un brīnumu piepildīta!

8. Es esmu!

9. Ar pateicību pieņemu visu pieredzi, kuru sniedz man dzīve, bet paturu tikai pieredzi, atlaižot dziedināšanai visu kas nekalpo manu Augstàko mērķu sasniegšanai!

10. Harmonija! Mīlestība! Miers! Laime!

11. Es izstaroju Mīlestību un ar pateicību saņemu Mīlestību!

12. Katru brīdi ieelpoju prieku un izelpoju to, kas ir manī lieks!

13. Es Dzīvoju jau šodien – ar atvērtu sirdi un prātu!

14. Mana sirds un prāts ir harmonijā viens ar otru, un kopā veido dzīvi, kura man ir vispiemērotākā!

15. Viss ir vislabākajā kārtībā!

16. Es esmu mīlošās, romantiskās, cieņas pilnās attiecībās, kurās rūpējas viens par otru un vienmēr dzirkstī labvēlīgs un jauneklīgs prieks!

17. Es klausu savai sirdij!

18. Es TEVI mīlu!

Kāds šodien datums?

Vēroju kā kolēģes pošas Ziemassvētkiem. Jau decembra sàkumā uzrodas rotàjumi, Ziemassvētku dziesmas, meklē, gatavo dāvanas, plāno svētku pasākumus… Bet es? Es nespēju atbildēt uz vienkāršu jautājumu what day is today. Datums, laiks, nedēļas diena… Kaut kur esmu pazaudèjusi laiku. Jau kādu pusgadu, ja ne vairāk. Jaucu dienas, datumus, gadus. Vai gatavojos svētkiem? Ja uznāk iedvesma, izgriežu kādu sniegpārsliņu. Tas ir viss. Kur es esmu? Kaut kur citur. Esmu šodienā. Un šodien vēl nav Ziemassvētki.
Tas ir labi vai nē, nezinu. Bet vai mani tas uztrauc? Nē. Jo svarīgāk ir dzīvot šodien, nevis pavadīt šodienu gatavojoties rītdienai. Vai ne?
Galvenais, lai esmu šodienā, šeit un tagad, nevis kaut kur citur…

Vai Eņģeļi ir mūsu draugi?

Bija man “saruna” ar erceņģeli Michael. Pastāstīšu īsu kopsavilkumu: mēs esam viens. Es esmu Dievs, bet Dievs esmu es. Nav – Visums ir tur. Nav – Eņģeļi ir blakus. Viss ir šeit, viss ir viens.
Kàpēc eņģeļi ir ar mums? Jo vāc informāciju un pieredzi. Paši to nevar piedzīvot, tāpēc dzīvo caur mums. Viņi izdzīvo tās pašas emocijas, ko jūtam mēs, tikai bez paliekošām sekām. Tāpēc pa lielam viņiem ir vienalga ka jūtamies slikti negatīvas pieredzes rezultàtà. Viņiem tā ir tikai pieredze. Ja paļaujamies un sakām “lai notiek tavs prāts”, nav teikts ka aiziesim pa vieglāko ceļu. Jo Viņi izvēlēsies to ceļu, kurš būs interesantāks, tas ir ar lielāku pieredzes devu. Un tas nebūt nenozīmē ko labu mums.
Tāpēc pašiem jāveic izvēle. Pietiek – es iešu pa vieglāko ceļu. Kur nav lielu problēmu un sāpju.
Kad visi cilvēki būs izdarījuši tādu izvēli, zeme būs beigusies jeb augšāmcēlusies. Tas ir, vair nebūs no kā smelties pieredzi un zinàšanas, jo visi izvēlēsies Laimi.
Zeme neuzprāgs vai kā savādāk nepazudīs. Mēs vienkārši te dzīvosim kā laimīgi cilvēki. Augsim savā mākā mīlēt un būt laimīgiem. Tik vienkārši…
P.s. – kāpēc ticam ka augt var tikai caur sāpēm?

Ko drīkst gribēt

Braucu mājās no darba ar domàm pilnu galvu. Ja ir jāapšauba viss ko zini, lai iegūtu patiesību, tad kāpēc neviens neapšauba to, ka nespējam iet pret savu likteni, cita cilvēka brīvo gribu, ka nedrīkstam noteikt veidu kā saņemt atbildes uz lūgšanām, ka iznākumam jābūt ar win-win rezultātu? Kāpēc jātic ka tā tas arī ir un viss? Ja jau apšaubàm, tad apšaubām – arī to ka Eņģeļi strādā mūsu interesēs, bet par to citā tēmā 🙂

Es zīmēju pati savu dzīvi. Lai to izdarītu, atmetu pilnīgi visus ierobežojumus, domāju tikai par SAVU labumu un kā jutīšos ES tādu pārmaiņu rezultātā. Jo zinu ka man ir daudz ko dot. Un win-win rezultàta gadījumā nespēšu tik daudz dot.

Tikai vēl nezinu kā to dzīvi realizēt, jo dažos momentos bez brīnuma neiztikt, jo nav īsti manos spēkos to paveikt. Bet, ja ne es, gan jau ir kāds kas spēj. Tāpēc – lai sapni realizētu, jāatrod kāds kas to varēs paveikt.

Ja nezini ko gribi, dabūsi to kas paliks pāri

Saruna ar bērnu no rīta:
Es – Siermaizi ēdīsi?
Viņš – Nē. Gribu kaut ko citu.
Es- Labi. Varu vēl tev olu sacept. Omleti?
Viņš – Nē. Gribu kaut ko citu.
Es – Labi. Ko tad tu gribi?
Viņš – Kaut ko citu.

Viss beidzās ar to ka brokastīs noēda siermaizi.

Kad lūdzam Visumam kaut ko, nav bieži tā ka paši nezinam ko gribam? Zinam ka gribam kaut ko labāku, zinam ka gribam vairāk – nu, kaut ko citu. Bet skaidri nespējam reizēm nodefinēt kas tas ir, ko gribam. Tad nu dabūnam to kas ir…

Pārdomas

Ja kādam ir kas tāds, ko man ļoti vajag. Vismaz domāju, ka vajag. Vai drīkstu iet un paņemt? Pat ja tas kādam rada sāpes? Kur beidzas sevis mīlēšana un došana sev to kas man nepieciešams, un sākas citu mīlēšana? Ja nu dotajà momentā ir izvēle – ņemt ciet to ko man vajag, kā rezultàtà es būtu laimīga, bet cilvēks ciestu, vai arī neņemt, ļaujot otram būt laimīgam, bet pati ciestu?
Ja zinātu ka tas tiešām atnesīs man laimi, ņemtu. Bet ja nu ne? Nodarīt kàdam sāpes tik lai saprastu vai tas man ir vajadzīgs?

Vēl jau jāizvēlas vai pašai iet “uzbrukumā” un paņemt to ko man vajag, vai ļaut tam pašam atnākt…

Ilgojos…

Ak dies, cik stipri ilgojos pēc Viņa. Krūtīs plešas un sāp nepiepildītās ilgas. Tā gribas piekļauties, saņemt viņa seju savās plaukstās un sniegt ilgu un maigu skūpstu…
Bet es pat nezinu vai viņš arī to vēlas.

Vai man iet pretī savam sapnim? Pat ja pastāv varbūtība apdedzināties? Kas ir tas kas mani attur? Tas ka viņš varētu man atteikt? Vai tas kādas sekas tas ienestu mūsu turpmākā komunikācijā?

Reizèm vēlos piedzerties un tad spert kādu nekautru soli viņa virzienā. Tad, pat ja atraidīs, varētu atrunāties uz dzēruma tupumu…

Kas ir tas ko patiešām vēlos? Kurp ved mans ceļš? Vai Tu maz apzinies kādas vētras manā dvēselē izraisi? Nē, Tu neesi vainīgs pie tā un Tev par to nav jāatbild.

Kā man izcīnīt šo cīņu ar sevi? Kad esmu Tavā tuvumā, sirds klusē, neliek man darboties, tikai bauda Tavu tuvumu.

Katru reizi kad man liekas, ka viss, esi jau pierādījis ka neesmu Tavà dzīvē svarīga, Tu sper kādu niecīgu solīti un es atkal izkūstu.

Kas tā ir par spèli? Raugamies viens otram acīs mirdzošu acu skatu, patiesu smaidu sejā, bet izliekamies par knapi pazīstamiem? Kad blakus ejot gribās sadoties rokās, raugamies pretējā ielas pusē vai debesīs?

Es nezinu vai jūti to pašu. Bet Tava dvēsele bija ciemos atnàkusi un ļāva savai mīlestībai plūst pret mani.

Atceros kā mēs visi kopā staigājām un, pat neskatoties kurp eju, kājas veda mani pie tevis. Kad tavas mirdzošās acis starp visiem izvēlējās tieši mani, speciàli pievērsos citiem, lai neviens nemanītu cik ļoti gribu pie tevis. Tu sēdēji mierīgs, pašpārliecināts, blakus savai sievai, bet es baidījos pakustēties vai pateikt ko lieku, lai neviens neko nenojaustu.

Jā, mēs abi neesam juridiski brīvi. Bet sirdij ir vienalga. Tā zin ko grib. Un par sekām nesatraucas. Tā dusmojas uz mani, jo nedodu viņai tevi. Viņai vienalga uz cik ilgu laiku, viņai vajag tevi. Tad tā ar prieku baudīs sekas. Viss ir mācība, viss ir mums nepieciešams…