​Saka, ka lai gūtu atbildes, vispirms ir jāuzdod jautājums… 

​Saka, ka lai gūtu atbildes, vispirms ir jāuzdod jautājums… Man to ir daudz un dažādi. Visu laiku rodas jauni, dodot jaunas atbildes. Bet… ir viens bet… ir kāds jautājums, kurš ir nomocījis visu mūžu un moka vēljoprojām. Ziniet kāpēc moka? Jo nespēju to noformulēt. Kā lai gūst atbildes, ja nespēj pajautāt?

101 blakus jautājums… 101 atbilde… bet galvenais jautājums vēljoprojām nav noformulēts. Tas grauž dziļi iekšā, kā ilgas, kā sapņi pēc kaut kā, bet nespēju to notvert lai kaut vai izprastu – ko tieši vēlos uzzināt.

Šķiet, ka jau zinu visu. Vismaz tik “visu” cik man vajag šim brīdim. Bet turpina grauzt…

Tas ir svarīgi, jo katru reizi par to iedomājoties, gribas raudāt, kaut kas moka iekšā. Bet ir tikai sajūta par to, bez konkrēta formulējuma, bez konkrētas sapratnes kas tas ir. Tas nav saistīts ar konkrētiem cilvēkiem vai darbu vai ideàlo dzīvi. Tam nav nekāda sakara ar šejieni. Tas ir saistīts ar to, ko saucu par Mājām. Pat nezinot, kas zem tā vārda slēpjas. Ir tikai sajūta. Jautàjumi – kà tur nonākt vai kā šeit justies kā Mājās – nav tie, kuru vēlos uzdot.

Esmu gājusi pie zīlniekiem utt. ar visdažādākajiem muļkīgajiem jautājumiem – par darbu, attiecībām, dzīves mērķi, bet vienmēr palikusi bez apmierinàjuma sajūtas. Jo, lai arī atbilde ir gūta, kaut kas pietrūkst… ir zināma vienaldzības sajūta par to, ko man atbildēja. Nu un? Ko man dod tas darbs vai cilvēks? Tikai muļļāšanos uz vietas, mistisku dzīves skolu un izdzīvošanu tur, kur pat varbūt nevēlos būt. Visi šie sīkie jautājumi tik palīdz maksimāli labi šeit izdzīvot. Bet … kas ir tas kas mani neliek mierā?

Man ir viss, ne tikai mantiskajà izpratnē, bet arī emocionālajā. Jo viss jau sākas tevī. Arī cietumà var skaitīt zirnekļus stūrī un justies laimīgs…

Es ļoti gribētu satikt kādu cilvēku, kas tiešàm spētu ieskatīties manas dvēseles dziļumos un palīdzēt man atklāt to, kas tur slēpjas! Varbūt tad nemaz nebūs vajadzīgs jautàjums, bet uzreiz būs atbilde?

Bet kamēr neesmu tik dziļi tikusi, jāturpina vien tālāk maksimāli izbaudīt katru mirkli, jo kaut kā jau ir jāizvelk šī dzīve. Bet tas nopietni nogurdina, ka aiz visām bezgalīgi pozitīvajām emocijām, vienalga iekšā urd jautājums, kuru pat nespēju uzdot…

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s