All posts by reenelife

Ak šis ziemeļu vilnis

Šis maiju cikls ir baiss… katru dienu izjūtu tik daudz negatīvu emociju – dusmas ne no kurienes, ir norma… 
Vakar gan bija interesanta pieredze ar dusmām. Sadusmojos uz cilvèku, kurš bija blakus – tuvu, mīļu cilvèku. It kā dèļ tà ko viņš pateica, bet patiesībà tas vienkārši manī radīja bildes par to ko nepateica. Salasīju kopā tik daudz sliktu domu savā galvà, ka jutu ka sirds salūzt miljons gabaliņos, bet galvā dzirdèju sevi psihojam, bļaujam, sūtam viņu prom uz visām debess pusèm. Bet tad pagriezu galvu uz viņa pusi un… sajutu kà miljons mazas gaismas stīdziņas mūs saista, savieno katru šūnu. Un ka neskatoties uz to, ko bļauj manà galvà vai jūt mana sirds, gaisma vienalga zin savu ceļu un kà magnēts velk pie viņa, samīļo un lolo viņu. Dzīve ir dzīve, bet dvèsele tak zin savu ceļu…
Vai tā būs vienmēr? Sapràts dzen prom, bet dvèsele velk klāt… kā to sabalansēt? Kur rast harmoniju?
Vai ir vērts nomest maskas un pārstàt izlikties ka man ir vienalga? Katrs dzīvo pēc savas labākās sirdsapziņas. Un ne visi piedzīvo to pašu ko es. Tad kamdēļ to stāstīt?
Vakaru turpinàju nospiestā garstàvoklī… un mans bērns, pirmskolas vecuma latviešu bērns, pienāca man klāt un teica “open you eyes, wake up!” … un pēc tam klusiņām pajautāja “a ko tas nozīmē?”. Pats nezin tulkojumu tam ko saka… kur dzirdèjis, kur izrāvis, nezinu… Bet esmu laimīga par to ka man ir tāds bērns. Un arī kaķis, kurš vienmēr ir blakus, ja jūt ka man to vajag…
Sevis klapēšana šodien turpinās. Nezinu kur iet un ko darīt. Labi ka beidzot pagulēt pa nakti izdevàs, ar baldriāņa palīdzību gan… nekādi citi relax vai fizisko aktivitāšu vingrinàjumi nepalīdz… Kaut kur tajās sàpēs gan jau ka slēpjas atbilde, atslēga uz sevi. Tik jāmeklē…
Un ko tad es īsti meklēju? Sevi. Tieši sevi. Man sevis ļoti pietrūkst…

Advertisements

Ko tu visvairāk mīli?

Kāds jautāja – ko tu mīli savà dvīņu liesmā visvairāk.

Es mīlu viņa kautrīgumu, viņa introvertumu un atturību, viņa nevèlēšanos citiem parādīt savu īsto es. Mīlu to, cik perfekts vīrs viņš ir savai sievai, cik perfekts dēls vecākiem un tēvs savam bèrnam – savà unikàlajā veidā.

Es mīlu to apslēpto pasauli, kas mīt viņa sirdī. Mīlu to dvèseli, ko redzu viņa acīs. Mīlu to spēku ar kuru viņa dvēsele mani tur un atbalsta manà ceļà. Mīlu to maigumu ar kādu viņa dvèsele mani skauj. Mīlu to màju sajūtu, ko rodu esot viņam blakus. Mīlu to bezgalīgo visumu viņa acīs un smaidu, kas izstaro miljoniem sauļu.

Sasodīts, es pat mīlu to, ka viņš iet savu ceļu…

Cik sareźģītas mēs padaram vienkāršas izvēles

Cik sareźģītas mēs padaram vienkāršas izvēles…

Dziļi sirdī ko ļoti vèlamies, bet nedaram to. Jo ir tak tik daudz iemeslu to nedarīt…

Ok, skriet pakaļ katrai iegribai neiesaku. Bet reizèm dziļi sevī kaut ko ļoti vēlamies un tas nepāriet. Tā vietā lai to vienkārši darītu, skaitam plusus un mīnusus, jautàjam citiem ko darīt. Kaut labi zinam – pat ja apdedzināsimies, tas vienalga būs bijis tā vērts.

Viss ir tik vienkārši – gribi vai nē, mīli vai nè, patīk vsi nè. Nevis visi tie muļkīgie iebildumi – bet es… bet citi… ko tad, ja… eh, prāts gan ir muļķīgs, vienmēr cenšas mūs atturēt no tà, ko patiešām vēlamies…

Bet viss taču ir tik vienkārši – vai nu jā, vai nu nē. Bez filozofijas par to, kas ar to visu notiks rīt. 

Ne jau par bezatbildīga un niķīga bērna kaprīzēm runàju, bet lielām iekšējām vēlmēm, kuru realizāciju atliekam, jo mums patīk visu sareźģīt

​Saka, ka lai gūtu atbildes, vispirms ir jāuzdod jautājums… 

​Saka, ka lai gūtu atbildes, vispirms ir jāuzdod jautājums… Man to ir daudz un dažādi. Visu laiku rodas jauni, dodot jaunas atbildes. Bet… ir viens bet… ir kāds jautājums, kurš ir nomocījis visu mūžu un moka vēljoprojām. Ziniet kāpēc moka? Jo nespēju to noformulēt. Kā lai gūst atbildes, ja nespēj pajautāt?

101 blakus jautājums… 101 atbilde… bet galvenais jautājums vēljoprojām nav noformulēts. Tas grauž dziļi iekšā, kā ilgas, kā sapņi pēc kaut kā, bet nespēju to notvert lai kaut vai izprastu – ko tieši vēlos uzzināt.

Šķiet, ka jau zinu visu. Vismaz tik “visu” cik man vajag šim brīdim. Bet turpina grauzt…

Tas ir svarīgi, jo katru reizi par to iedomājoties, gribas raudāt, kaut kas moka iekšā. Bet ir tikai sajūta par to, bez konkrēta formulējuma, bez konkrētas sapratnes kas tas ir. Tas nav saistīts ar konkrētiem cilvēkiem vai darbu vai ideàlo dzīvi. Tam nav nekāda sakara ar šejieni. Tas ir saistīts ar to, ko saucu par Mājām. Pat nezinot, kas zem tā vārda slēpjas. Ir tikai sajūta. Jautàjumi – kà tur nonākt vai kā šeit justies kā Mājās – nav tie, kuru vēlos uzdot.

Esmu gājusi pie zīlniekiem utt. ar visdažādākajiem muļkīgajiem jautājumiem – par darbu, attiecībām, dzīves mērķi, bet vienmēr palikusi bez apmierinàjuma sajūtas. Jo, lai arī atbilde ir gūta, kaut kas pietrūkst… ir zināma vienaldzības sajūta par to, ko man atbildēja. Nu un? Ko man dod tas darbs vai cilvēks? Tikai muļļāšanos uz vietas, mistisku dzīves skolu un izdzīvošanu tur, kur pat varbūt nevēlos būt. Visi šie sīkie jautājumi tik palīdz maksimāli labi šeit izdzīvot. Bet … kas ir tas kas mani neliek mierā?

Man ir viss, ne tikai mantiskajà izpratnē, bet arī emocionālajā. Jo viss jau sākas tevī. Arī cietumà var skaitīt zirnekļus stūrī un justies laimīgs…

Es ļoti gribētu satikt kādu cilvēku, kas tiešàm spētu ieskatīties manas dvēseles dziļumos un palīdzēt man atklāt to, kas tur slēpjas! Varbūt tad nemaz nebūs vajadzīgs jautàjums, bet uzreiz būs atbilde?

Bet kamēr neesmu tik dziļi tikusi, jāturpina vien tālāk maksimāli izbaudīt katru mirkli, jo kaut kā jau ir jāizvelk šī dzīve. Bet tas nopietni nogurdina, ka aiz visām bezgalīgi pozitīvajām emocijām, vienalga iekšā urd jautājums, kuru pat nespēju uzdot…

Es tevi mīlu! 

Es tevi mīlu! Manas krūtis piepilda gaisma. Tā ir pilnīga un neko neprasoša. Es atveru Tev sevi, pilnībà. Es tev uzticos! Tu vari triekt savu šķepu man krūtīs, bet Tev vairs nav iemesla cīnīties, nav pret ko aizstāvèties. Tavs sargeņģelis mani sargā! Arī Tevi nelaiž prom no savas siltās gaismas! Tu esi Visums, kas mani ieskauj un atver pilnībai.

Manas krūtis ver  sevi saulei, ko dāvā Tava elpa. Kad atveru savu sirdi, es sadzirdu Tavus sirds pukstus un sajūtu bezgalīgu mīlestības elpu!

Paldies ka esi! Paldies, ka mīli! Mēs esam Visums  kas ieskauj Tevi un Mani! Tu esi mana liesma, kas sadedzina un dzimst jauna dzīvība…

Uz īsu brīdi

Uz īsu brīdi bija man cilvēks, kuru mīlèju ar visu sirds spožumu.
Uz citu īsu brīdi bija cilvēks, kurš mani saprata.
Bija un izbija… uz īsu brīdi izbaudīju, kas ir laime, mīlestība un ģimene. Viņi to parādija un aizgāja. Viņi man parādija, ko meklēt, kas man trūkst, bet to neiedeva.
Esmu nogurusi pēc tā tiekties. Esmu nogurusi no tiekšanàs pēc ideālās dzīves.
Mana dzīve ir skaista, bet tai pietrūkst svarigākā – laime ko sniedz īsta draudzība, īsta mīlestība un harmoniska ģimene. To nevar nopirkt, atrast vai iegūt. Tas vai nu ir vai nu nav. To mākslīgi neradīsi un no tà vien ka to vēlos, tas neradīsies. Ja nav tuvības sajūta ar esošajiem tuvajiem cilvèkiem, dvēseles saskaņu mākslīgi neradīšu.
Kāpēc esmu iemesta tik karmiskā cilvēku pūlī un kur atrast savu ģimeni, savus dvēseļu biedrus? Ko es nesaredzu? Ko neizdaru?
Esot jāieklausās savā sirdsbalsī, savā Dvēseles dziesmā. Tā man saka ka tur kaut kur viss ir ko meklēju, ka es vienkārši esmu nepareizajà lokà, nepareizajā dimensijā

Esmu gatava

Esmu gatava pārmaiņām. Esmu gatava rīkoties, iet un paveikt to kas paveicams. Esmu gatava tam lai jau šodien notiek pozitīvas pārmaiņas manā dzīvē.
Tikai pietrūkst sapratnes par to kā rīkoties lai kas sāktu kustēties.

Bet es esmu gatava! Visam labajam kas ir manī un ap mani.

Bezdibenis

Kā lai sevi piespiež lekt? No vienām sāpēm uz citām? Saka ka tad būšot vieglāk dzīvot un elpot. Var jau būt… kaut kur pa vidu starp apvainojumiem, pāri darījumiem un sāpēm…

Tagad arī sāp. Abos variantos tas var vilkties gadiem.

Vienīgais iemesls kāpēc nemēģinu otras sāpes ir mans bērns. Arī viņam sāp un sāpēs abos gadījumos. Bet es vismaz esmu ar viņu.

Piedod man, mazulīt, ka daru pāri sev un tev. Es nezinu risinājumu lai mums abiem nesāpētu 😦 Ir arī trešais ceļš kas mums nestu vismazāk sāpju, bet tas nav manos spēkos. Lūdzu Dievam vēl kādu izeju, bet nesaņemu.  Viņam jau vienalga jo mūsu sāpes viņa acīs ir tikai augšana.

Marazms

Es atteicos no mīleatības – lūk cik ļoti sevu mīlu. Tā vietā lai cīnītos par to, es atteicos no tās. Lai citi neciestu. Vai par to saņemšu balvu? Diez vai. Pati piesaucu, gribēju, bet pēc tam atteicos, lai citiem neatņemtu viņu ilūziju par laimi. Tā vietā pazaudēju savas ilūzijas, savus sapņus…

Kaut kur sirds dziļumos ceru uz brīnumu, bet…